A theme of the age, at least in the developed world, is that people crave silence and can find none. The roar of traffic, the ceaseless beep of phones, digital announcements in buses and trains, TV sets blaring even in empty offices, are an endless battery and distraction. The human race is exhausting itself with noise and longs for its opposite—whether in the wilds, on the wide ocean or in some retreat dedicated to stillness and concentration. Alain Corbin, a history professor, writes from his refuge in the Sorbonne, and Erling Kagge, a Norwegian explorer, from his memories of the wastes of Antarctica, where both have tried to escape.
And yet, as Mr Corbin points out in "A History of Silence", there is probably no more noise than there used to be. Before pneumatic tyres, city streets were full of the deafening clang of metal-rimmed wheels and horseshoes on stone. Before voluntary isolation on mobile phones, buses and trains rang with conversation. Newspaper-sellers did not leave their wares in a mute pile, but advertised them at top volume, as did vendors of cherries, violets and fresh mackerel. The theatre and the opera were a chaos of huzzahs and barracking. Even in the countryside, peasants sang as they drudged. They don’t sing now.
What has changed is not so much the level of noise, which previous centuries also complained about, but the level of distraction, which occupies the space that silence might invade. There looms another paradox, because when it does invade—in the depths of a pine forest, in the naked desert, in a suddenly vacated room—it often proves unnerving rather than welcome. Dread creeps in; the ear instinctively fastens on anything, whether fire-hiss or bird call or susurrus of leaves, that will save it from this unknown emptiness. People want silence, but not that much. | Attīstītajā pasaulē aktīvi apspriežama mūsdienās tēma ir cilvēku ilgas pēc klusuma un nespēja tās piepildīt. Mašīnu dūkoņa, nepārtraukta telefonu pīkstoņa, uzmācīga reklāma un sludinājumi publiskajā transporta, brēcoši pat tuksajos birojos televizori, liek justies kā kara, skanot lielgabalu kanonādei un izraisot ļoti traucējošās izjūtas. Cilvēki paši nomoka sevi ar troksni, tajā pašā laikā paradoksāli ilgojoties pēc pretējā – prātā tiecoties pie dabas krūts, okeāna plašumiem vai nu uz kādām attālām vietām, kur varētu ļauties klusuma baudīšanai un ieklausīties sevī. Aleins Korbins, vēstures profesors , raksta no sava patvēruma Sorbonnā, bet Erlings Kagge, pētnieks no Norvēģijas, ir atradis ko līdzīgu kad dalās ar savām atmiņām par Antarktikas neapdzīvotājiem plašumiem - vietās kur viņi abi cenšās atrast sev patvērumu. Tomēr, kā Mr. Korbins min savā “Klusuma Vēsturē”, ir ļoti iespējams, ka šodien apkārt valda ne skaļāks troksnis par to kāds skanēja kādreiz. Pirms piepūšamo riepu izgudrošanas, lielpilsētu ielas bija piepildītas ar metallisko riteņu un zirgu pakavu apdullinošo klaboņu. Līdz laikam, kopš kļuva populāra brīvprātīga izolācija no citiem ar mobīlo tālruņu starpniecību, autobusos un tramvajos visapkārt skanēja sarunas. Avīžu tirgotāji neturēja savu preci klusumā sakrautu pakās, bet reklamēja to viskaļākās balsīs, kopējā korī ar vijoilīšu, ķiršu un svaigo skumbriju tirgotājēm. Teātros un operā skanēja hurra un atzinības, vai pretēji – izsvilpšanas un neapmierinātības skaļie uzsaucieni. Pat laukos, strādājot garlaicīgus ikdienas darbus, cilvēki skaļi dziedāja. Tagad laukos gandrīz vai neviens vairs nedzied… Kas ir mainijēs, ne tik daudz attiecās uz pašu trokšņa līmeni, par kuru raizējās arī mūsu senči, cik uz vietu ko troksnis tiecās ieņemt tur, kur būtu jāvalda klusumam, kas arī rada īpaši traucējošo sajūtu. Iezīmējas vēl cits paradokss – ja troksnis ielaužās priežu meža dziļumā, tuksneša atklātos plašumos, kādā kā mums liekas brīvajā telpā – tas drīzāk izsit no sliedēm nekā nomierina. Tad mūsos rodas instiktīvas bailes – dzirde ķer iebkuru troksni, vai nu tas būtu uguns sprakšķoņa, putnu kliedziens vai lapu šalkoņa – visu, kas var palīdzēt izbēgt no šīs neomulīgas nezināmā izjūtas. Cilvēki alkst pēc klusuma, bet ne tik lielā mērā. |